Aizvadītajā nedēļā pēc cītīgiem sniega pūšanas un citiem sagatavošanas darbiem sezonu varēja uzsākt slēpošanas kalns Lemberga hūte, kura nogāzēs kustība turpinās, arī neskatoties uz šobrīd nelabvēlīgajiem laika apstākļiem. Tas iespējams tieši tāpēc, ka, kalnu gatavojot, kārtīgi pastrādāts pirms tam.

Ar īsto sniegu nepietiek

Jau par tradīciju kļuvis, ka, parādoties pirmajam sniegam, ventspilnieki sāk interesēties, kad tad darbu uzsāks slēpošanas kalns, ko arī var saprast – gadu gaitā tas tiešām kļuvis par populāru atpūtas vietu. Tomēr pat ilgstoša snigšana un piepeši uznācis sals neļauj tūlīt pat arī atvērt slēpošanas trases, jo tās vispirms kārtīgi jāsagatavo slodzei, ko tām sarūpēs slēpotāji, snovotāji un
pat kamaniņu cienītāji. Kalna sagatavošanā pieredzējušais Nauris Tālbergs atzīst, ka visbiežāk stabila sezona sākas vien pēc gadumijas, bet gadījumi, kad sniegu var pūst jau decembrī, esot retums. Šajā laikā kalns vēl īsti neesot gatavs uzņemt sniegu. «Piemēram, šogad pirms lielās snigšanas diezgan krietni lija un kalna virsējā kārta piesūcās ar mitrumu. Ideālākajā variantā šādā gadījumā noderētu kailsals, lai virskārta sasaltu, bet mums uz tā slapjuma uzkrita liela kaudze sniega – pārklāja to kā ar segu, tāpēc zeme nevarēja sasalt, lai gan bija stabili mīnusi. Turklāt jāsaprot, ka īstais sniegs skaisti izskatās uz kokiem, bet slēpošanas kalniem tas neder, jo ir pārāk irdens,» skaidro Nauris.

Šogad vietām uz kalna sasnigušās sniega segas biezums bija 20–30 centimetri, tomēr, mēģinot piešķūrēt ar traktoru, atklājās zeme. Toties šis sniegs labi noderēja, lai ierīkotu distanču slēpošanas trasi, labāk gan tā noderēja slidsoļa, nevis klasiskās slēpošanas cienītājiem. «Sniegu varēja sablietēt, bet, kad vilkām pēdu, vietām jau parādījās zāle, lai gan sniegs kopumā bija diezgan dziļš. Tā ka, lai gan sniega it kā ir daudz, ar to vien sagatavot labas kvalitātes trases ir problemātiski,» atzīst Piedzīvojumu parka pārvaldnieks Juris Riekstiņš. Stabils sals nepieciešams arī sniega pūšanai – lai gan sniega gatavošanu var sākt jau aptuveni trīs grādu salā, vēlami tomēr būtu nedaudz lielāki mīnusi, lai sniegs, nonākot tuvāk zemei, atkal nepārvērstos ūdenī. «Katru reizi pūšanas apstākļi ir citādāki. Šogad -3 grādos pamēģinājām, bet tas sniegs neturējās, tāpēc bijām spiesti slēgt visu ārā un gaidīt. Kad jau ir izdevies pirmo
kārtu noklāt, der arī neliels sals, bet, sākot pūst, kad ir tikai kādi -2,5 grādi, var vairāk sabojāt nekā iegūt,» stāsta Tālbergs.

Slēpošanas kalna tehnika piemērota ne vien braukšanai pa sniegu, bet arī pat īpaši slīpām virsmām.

"Lemberga hūtes" apsaimniekotāju rīcībā ir seši sniega lielgabali, kas mūsu apstākļos ir optimāls daudzums, bet, lai nepieciešamajā biezumā noklātu visu kalnu un visas trases, bez apstājas un stabilos mīnusos (ideāli būtu sals starp -6 un -10) vajadzētu pūst sniegu sešas septiņas diennaktis. Tā vietā ventspilnieki tomēr izvēlas kalnu gatavot pa daļām, lai to ātrāk varētu atvērt ventspilniekiem, vispirms piedāvājot iesācēju un ragavu kalniņu. Taču reizē arī parūpējoties par drošiem pamatiem, uz kuriem pēc tam būvēt noturīgu sniega segu visa kalna plašumā. Riekstiņš norāda uz vēl vienu būtisku niansi – tas ir vējš. «Šogad sākumā vēja nebija gandrīz nemaz, bet ar visu to nebija iesējams nodrošināt, ka sniegs palika tikai uz kalna. Kad šogad tikām līdz kalna augšējai daļai, vējš bija tik stiprs, ka drīzāk mēs sniegu piegādājām vecajai Dzintarjūras trasei, tāpēc pūšanu nācās pārtraukt» sniega segas sagatavošanas nianses ieskicē Riekstiņš. Gadu gaitā gan izstrādātas viltības, kā sniegam likt palikt tieši tur, kur tas vajadzīgs, tomēr nemitīgi nepieciešams pielāgoties laika apstākļiem un sekot līdzi procesam – dienā un naktī. Arī tāpēc, lai sniega lielgabals pēc negaidītas vēja brāzmas piepeši nesāktu ietērpt sniegā pats sevi.

«Buroties ar to, kā labāk un pareizāk nolikt ielgabalus, te gan jau izveidojies ne viens vien fizikas docents,» smejas Nauris. Citos Latvijas kalnos bijuši mēģinājumi saglabāt sniega rezerves no iepriekšējās ziemas, ierokot tās zemē, bet Riekstiņš uzskata, ka mūsu platuma grādos tas diez vai atmaksājas: «Nepieciešamas plēves, ar ko sniegu sasegt, bet pirms tam tas arī jāsavāc un jāsaved, kas ir degvielas patēriņš un papildu darba stundas. Ziemā tas savukārt atkal jāizlīdzina pa kalnu un atkal jātērējas. Labi, ka kāds pamēģināja, kā tas ir, bet pie mums kaut ko tādu darīt būtu tikai naudas izmešana.» Ūdens sniega lielgabaliem tiek piegādāts no pašu veikparka dīķa, un pat bez īpašiem filtriem, kas to kaut kā dzidrinātu, kvalitāte ir laba un sniegs sanāk tiešām balts.

Īpaši sieti ne vien atdala dažādas kalna zonas, bet arī kalpo papildus drošībai.

Par drošību jārūpējas katram

Pirms katras sezonas eksperti veic pacēlāju pārbaudi, kas ir obligāta prasība visos slēpošanas kalnos. Jau pirms tam tos apseko arī paši Piedzīvojumu parka darbinieki, nosakot problēmvietas, bet pēc tam, sekojot ekspertu ieteikumiem, nepieciešamais tiek labots. Piemēram, pirms šīs sezonas tika savesta kārtībā avārijas drošības sistēma. «Te nav runa par kādiem drošības apsvērumiem apmeklētājiem, bet pašam pacēlājam. Ja kaut kas ar pacēlāju notiek, lai tas uzreiz apstātos, nevis turpinātu darboties un tiek vēl vairāk bojāts. Lai gan ražotāji arī padomājuši par šīm lietām, jāsaprot, ka pacēlēji tiek pamatīgi noslogoti un tie vairs nav jauni. Pagājušajā gadā mums ik pa laikam ar šo bija problēmas – pacēlājs apstājās un pagāja laiks, kamēr to atkal palaidām, bet cilvēkiem nācās gaidīt,» skaidro Riekstiņš.

Savukārt Tālbergs piebilst, ka arī ražotāji par šīm lietām parūpējušies un, ja pacēlājs darbotos, kā paredzēts, nekas arī nenotiktu, taču ļoti daudz atkarīgs no slēpošanas kultūras: «Par to jau runāts daudz, taču katru reizi atrodas kāds, kurš izdomā savus noteikumus. Piemēram, noķibinās vietā, kur to nedrīkst darīt, un tā norauj bugeli. Trasē ir izliktas zīmes, ka tā darīt nedrīkst, tomēr tas notiek, jo katram līdzi izstaigāt nevar. Darbinieki ir gan pacēlāja apakšā, gan augšā, viņi runā ar tiem, kas dara nepareizi, bet nav jau teikts, ka cilvēks uzreiz ieklausās.» Būtiski ir par kultūru atcerēties arī, laižoties lejā pa kalna nogāzēm, turklāt vienalga – vai tas ir ragaviņu kalns vai kāda no slēpošanas trasēm.

Latvijā joprojām spēkā ir arī dažādas epidemioloģiskās drošības prasības, kurām pakļauts arī slēpošanas kalns, kurš šobrīd strādā vienīgi zaļajā režīmā. Labā ziņa – Lemberga hūtes apmeklētājiem inventārs vairs nav jāgaida zem klajas debess, viņi to var saņemt nomas telpās, tiesa, ievērojot cilvēku skaitu, kāds vienlaicīgi var tajās atrasties. Apmeklējuma rezervāciju, tāpat kā pērn, var veikt lietotnē Bookla.

Tāpat pirms katras sezonas tiek savests kārtība un papildināts arī slēpošanas un snovošanas inventārs. Iepriekšējā sniegotajā ziemā ļoti populāra bija arī distanču slēpošana, un Riekstiņš stāsta, ka tās inventārs papildināts jau sezonas laikā: «Redzot, ka interese ir liela un inventāra trūkst, papildinājām to ar vairākiem pāriem, ar ko tik un tā izrādījās par maz. Pirms šīs sezonas esam gan iegādājušies jaunas, gan salabojuši slēpes, kurām bija saplīsuši stiprinājumi, tā ka šogad mums to tiešām ir vairāk.»

Lemberga hūte sezonu šoreiz varēja sākt agrāk nekā citus gadus, ko jau izmantojis ne viens vien ziemas prieku cienītājs, tiesa, Riekstiņš stāsta, ka rezervāciju laiki lietotnē tikuši izķerti ar mazāku azartu. Tam gan ir arī pavisam objektīvs iemesls. «Pagājušajā gadā laiki tika izķerti ļoti ātri un pilnībā, bet šogad katru dienu bija kāds brīvāks brīdis, taču ir arī tā, ka šobrīd iesācēju trasē varam uzņemt vairāk apmeklētāju, jo viņiem pieejama gandrīz vai puse no kalna. Droši vien kādu ietekmēja arī tas, ka tālākās laika prognozes nebija pārāk labvēlīgas, – cilvēki nevarēja saņemties uzsākt savu sezonu,» spriež pārvaldnieks, piebilstot, ka Lemberga hūte joprojām ir lieliska vieta, kur apgūt laišanos no kalna vai iesildīties lielāku trašu iekarošanai. Jau no pirmās dienas kalnā darbojas gan slēpošanas, gan snovošanas instruktori, ar kuru palīdzību apgūt pamatus un noskaidrot svarīgākās lietas ir visērtāk.

Distanču slēpošanai noder arī dabīgais sniegs.

Viens no pirmajiem apmeklētjus allaž uzņem ragaviņu kalns.

Autors: Ventasbalss.lv